Kontaktlēcu vēsture
Kontaktlēcu vēsture
Cik vien ilgi pastāv cilvēce, ir bijušas redzes problēmas. Tas, kad tieši tika izgudrotas brilles, ir vēstures tvērumā. Tās parādījās Itālijā 13. gadsimta beigās.
Kontaktlēcu ideju sākotnēji radīja Leonardo da Vinči, taču viņš neplānoja tās izmantot redzes uzlabošanai, bet gan acs adaptācijas spēju pārbaudei.
Sers Džons Heršels 1845. gadā ieteica kontaktlēcu lietošanu redzes uzlabošanai, taču neveica nekādas darbības, lai to ieviestu. Pirmās funkcionālās kontaktlēcas 1887. gadā izgatavoja vācu ārsts Ādolfs Eižens Fiks. Tās bija apgrūtinošas un varēja valkāt tikai dažas stundas.
Cietās kontaktlēcas tika ieviestas Amerikā 20. gs. četrdesmitajos gados un ir pierādījušas savu ērtību cilvēkiem, kuri tās var panest. Tās ir izgatavotas no pleksiglasa un ir diezgan individuālas. Lielākā problēma bija tā, ka tikai viens no pieciem cilvēkiem spēj valkāt šāda veida kontaktlēcas. Tāpēc šāda veida kontaktlēcu ražošana ir palikusi diezgan reta.
Izrāvienu mīksto kontaktlēcu jomā panāca akadēmiķis Otto Vihterle, kura raksts par šo tēmu tika publicēts žurnālā Nature 1959. gadā. Viņa mīkstais materiāls ar 38% ūdens saturu tika izmantots par pamatu lielākās daļas visā pasaulē ražoto mīksto kontaktlēcu ražošanai. Mīkstās kontaktlēcas cilvēki panes daudz labāk nekā cietās lēcas, tāpēc kontaktlēcu pielāgošana kļuva vienkāršāka.
Kontaktlēcu materiāli nepārtraukti attīstās. Vēl nesen visas mīkstās kontaktlēcas tika izgatavotas no HEMA vai cita hidrogela, kas satur dažādas piedevas kontaktlēcas uzlabošanai. Hidrogela lēcas skābekļa caurlaidību nosaka lēcas ūdens saturs. Jo lielāks ūdens saturs, jo augstāka ir tās skābekļa caurlaidība (Dk), bet, palielinoties lēcas ūdens saturam, lēca sabiezē, kas samazina skābekļa caurlaidību (Dk/t). Dk/t skaitlis ir mērs, kas parāda, cik daudz skābekļa iziet cauri kontaktlēcai uz radzenes virsmas laukuma vienību, t. i., cik daudz radzene var "elpot" zem lēcas.
Mūsdienu hidrogela lēcām Dk/t nevar būt lielāks par 40. Pētījumi liecina, ka, ja Dk/t ir virs 30, tad aptuveni 95% pacientu var panest kontaktlēcu korekciju ar ikdienas lietošanas režīmu bez skābekļa deficīta simptomiem. Lai lēcas varētu valkāt ilgāku laiku, bija jāmeklē materiāls ar Dk/t vismaz 87.
Astoņdesmitajos gados ilgstošai valkāšanai tika izmēģinātas arī no silikona izgatavotas kontaktlēcas. Tomēr to plašu izmantošanu ierobežoja tādas silikona negatīvās īpašības kā hidrofobitāte, augsta lipīdu nogulsnēšanās uz lēcas virsmas un pārmērīga elastība. Silikona pārmērīgās elastības un nespējas transportēt šķidrumu un ūdenī šķīstošās vielas dēļ tas arī pārmērīgi pielipa pie acs radzenes, kas pasliktināja lēcas kustīgumu un padarīja lēcu neērtu valkāšanā.
Jauna tendence kontaktlēcu pasaulē ir silikonhidrogēla lēcas. Pirmo reizi bija iespējams apvienot silikonam raksturīgo augsto skābekļa caurlaidību ar hidrogela efektīvu šķidruma transportēšanu, ļoti labu mitrināšanas spēju un hidrofilitāti. Atšķirība starp šīm kontaktlēcām un hidrogela lēcām ir zems ūdens saturs (24%) un augsts Dk/t skaitlis. Silikonhidrogēla lēcu Dk/t skaitlis ir vismaz 110, kas nodrošina normālu radzenes metabolismu pat nepārtraukti valkājot vairākus mēnešus.
